Logoritmika

Zeltābelē ļoti liela nozīme ir mūzikai. Mēs maksimāli daudz organizējam dažnedažādas muzikālas nodarbes, visiem spēkiem cenšamies bērnos attīstīt muzikalitāti, ritma izjūtu un visas citas labās un attīstošās lietas, ko sniedz šī nodarbošanās. To darām, ne tikai talantu attīstīšanas nolūkā (kaut gan, taisnības dēļ jāsaka, ka mūsu bērni tik tiešām ir ļoti talantīgi…) Viens no svarīgākajiem pamatprincipiem, ko ievērojam ir tas, ka mūzika ir viena no visefektīvākajām bērnu spēju kompleksi attīstošajām nodarbēm. Mūzikas nodarbību laikā tiek attīstītas dažnedažādas bērna spējas, prasmes un iemaņas. Papildus ikdienas mūzikas nodarbībām, organizējam LOGORITMIKAS nodarbības, kurās kopā ar bērniem veicam dažādus runas vingrinājumus mūzikas pavadībā, izkopjam valodas izjūtu, ritmu, runas un kustību koordināciju. Attīstoši strādajam pie rokas un pikstu sīkās muskulatūtas, artikulācijas orgānu (runas aparāta, jeb mutes un lūpu) vingrināšanas, elpošanas, runas (fonemātiskās) dzirdes attīstīšanas u.c.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Viens no pirmsskolas izglītības programmas kopējiem pamatmērķiem, kāds, neapšaubāmi ir arī mūsējais, ir sagatavot bērnu skolai. Viens no kritērijiem bērna gatavībai skolai ir lasītprasme. Tas nav galvenais kritērijs, jo gatavība skolai ietver ļoti daudzas komponentes – tādas kā uzmanības noturība, mācību motivācija, prasme pašorganizēties, spēja izpildīt norādījumus u.c.. Bet, tomēr, šajā vecumā lasītprasme kalpo kā “lakmusa papīriņš” kopējai bērna attīstībai. Arī nav noslēpums, ka daudzās skolās uz kurām aiziet mūsu absolventi ir prasība bērna lasītprasmei un, protams, tā atvieglo dzīvi pašam bērnam, ļauj vieglāk ieiet mācību procesā. Te svarīgi saprast lasītprasmes apguves pamatprincipus.

Vājai lasītprasmei var būt vairāki iemesli, disleksija tajā skaitā. Tomēr, biežāk sastopamais lasītprasmes apguves grūtību iemesls ir vāja kognitīvā attīstība kā arī vāja fonemātiskās (spēja saklausīt un atšķirt skaņas) uztveres attīstība. Tāpat ļoti bieži bērni, kuri saskarās ar lasītprasmes apguves grūtībām ir tie, kuriem tiek ieteikts logopēds jo ir novērojami skaņu izrunas traucējumi. Šīs divas parādības – skaņu izrunas traucējumi un lasītprasmes grūtības bieži vien ir savstarpēji saistītas. Bērns nesaklausa pareizi skaņas, līdz ar to, rodas grūtības šīs skaņas pareizi izrunāt, taču, ja rādām bērnam burtu, nosaucam skaņu, bet bērns to saklausa neprecīzi, rodas grūtības šīs skaņas identificēt kā burtus mācoties lasīt. Nu, piemēram, gadās, ka skaņas “P” un “B” bērns saklausa vienādi, abos gadījumos kā “P”, rādot bērnam divus atšķirīgus burtus, bērnam rodas neizpratne, kamdēļ vienai skaņai ir divi atšķirīgi burti. Tieši tik vienkārši. Parasti šie bērni arī nespēj saklausīt un noteikt skaņas atrašanos vārdā – vai skaņa ir vārda sākumā, beigās vai vidū. Mācoties lasīt, tā ir ļoti svarīga prasme, jo lai saklausītu un saprastu ko pats izlasījis, ir jāprot skaņas virknēt pēc kārtas. Par to atbild mūsu fonemātiskā uztvere. Ja tā nav pietiekami attīstīta, visticamāk sagaidāmas grūtības lasīšanā. Vāju lasīt un rakstīt prasmju apgūšanas grūtību pamatā ir starpanalizatoru saišu disfunkcija, kas izpaužas vājā dzirdes, redzes un kustību koordinācijā. Šīs koordinācijas attīstīšana ir iespējama ar muzikāli ritmisko nodarbību, ritmikas un logoritmikas palīdzību. Tāpat, muzikalitātei ir liela saistība ar dzirdes mehānismiem, kas ir saistīti ar lasītprasmju apguvi. Ir izpētīts, ka attīstīta mūzikas uztvere ir savstarpēji saistīta kā ar fonemātiskās uztveres attīstību, tā arī ar lasītprasmes veidošanos. Neskatoties uz atšķirībām bērnu vārdu krājumā un citām kognitīvajām spējām, labi attīstītas muzikālās uztveres prasmes ir priekšnoteikums sekmīgākai lasīšanas prasmju attīstībai. Tādēļ ir ļoti svarīgi strādāt pie bērna runas un valodas attīstības laicīgi, preventīvi novēršot dažādu skaņu un vārdu izrunas un uztveres traucējumu rašanos agrīni, jau pirmslasīšanas periodā. Lai novērstu šādu problēmu rašanos, Zeltābelē logoritmikas nodarbības organizējam jau agrā vecumā, sākot ar pašiem mazākajiem bērniņiem.

Mūsu logoritmikas nodarbības pēc būtības ir trīs vienā: valodas attīstības, vispār attīstošas logopēdijas un mūzikas nodarbību apvienojums. Tajā bērniem tiek piedāvāti dažādi runas artikulācijas, elpošanas, runas ritma un tempa, kā arī skaņu izrunas vingrinājumi. Muzicēšana, mūzikas klausīšanās, skaņu saklausīšana, atpazīšana, atdarināšana. Darbojamies ar rokas sīkās motorikas attīstīšanu, kā arī dejojot un ritma pavadījumā kustoties, attīstām ķermeņa lielo motoriku, kas, kā izrādās, arī ir saistīta ar bērna valodas attīstības procesiem. Attīstām un paplašinām vārdu krājumu mācoties dziesmiņas, dažnedāžādus dzejolīšus kā arī skandinot un ritmizējot dažādus skaitāmpantiņus. Visas metodes nenosauksi, šīs ir tikai daļa no izmantotajām. Bet skaidrs ir viens – viss ko darām ar bērniem, viss ko piedāvājam attīsta bērnu vispusīgi. Darbojoties vienā jomā, mēs nevilšus aktivizējam daudzu citu jomu attīstību. Tādēļ papildus minētajiem pamatuzdevumiem, nedrīkst nepieminēt logoritmikas iedarbības plašo spektru:

  • dzirdes uzmanības attīstība;
  • muzikālās, skaniskās, dinamiskās, tembrālās dzirdes attīstība;
  • fonemātiskās dzirdes attīstība;
  • kustību virzienu organizācijas attīstība;
  • plašās un sīkās motorikas, mīmikas un pantomīmikas attīstība;
  • kinestētisko sajūtu veidošanās un attīstība;
  • kustību izteiksmīguma un grācijas attīstība;
  • pārslēgšanās spējas no vienas darbības uz otru attīstīšana;
  • dzirdes – redzes – kustību koordinācijas veidošana, attīstīšana, korekcija;
  • fizioloģiskās un fonācijas elpošanas attīstība;
  • balss diapazona attīstība;
  • ritma izjūtas attīstība;
  • spēja noteikt mūzikas raksturu un saskaņot to ar kustībām;
  • spēju iejusties dažādos tēlos attīstība;
  • runas motorikas attīstīšana, veidojot skaņu izrunas artikulatīvo bāzi.
  • saiknes starp skaņu tā grafisko attēlu (burtu) veidošana un attīstīšana;
  • pareizu skaņu lietojumu dažādos runas veidos un formās izveide un nostiprināšana visās saziņas situācijās.

Interesanti arī tas, ka mūzika, tāpat kā valoda balstās uz skanisko modalitāti. Mūzikas skaņu veidošanas procesā dziedot primāri tiek izmantots tas pats vokālais aparāts kas runājot. Valodai, līdzīgi kā runai apvienojot nelielu skaitu elementu (fonēmu, notis)veidojas neierobežots skaits vārdu, teikumu, muzikālu frāžu. Tas nozīmē, ka muzikalitāte un valodas attīstība ir savstarpēji cieši saistīti. Valoda ir jāskata kā runājošs mūzikas paveids. Runas un valodas apguvē būtiska nozīme ir muzikālajai dzirdei un spējām. mūzikas spēju apguve notiek vienlaicīgi ar valodas attīstību, kas ir svarīgi tieši pirmsskolas vecumā, jo pirmsskolas periods ir visaktīvākais valodas un runas veidošanās periods.

Visas šīs lietas ņemam vērā un darbojamies – dziedam, dejojam, ritmizējam, klausāmies, atdarinām un vingrināmies. Darām to ar prieku un mums ļoti patīk!!!

Tā pie mums “Zeltābelē”, jo mēs mīlam to, ko darām!!!

Slimošana bērnudārzā

Šajā ierakstā nerunāšu par Covid laiku, tas mums visiem ir grūts un nosaka īpaši uzmanīgu attieksmi pret bērnu veselību, taču pamatprincipi uz kuriem balstās bērnudārza darbība, tai skaitā bērnu veselības jautājumi paliek nemainīgi arī Covid laikā, ja vien valdība nepieņem kādus papildus noteikumus kas jāievēro.

Viena lieta par ko vecāki ne bez pamata satraucas ir tas, ka bērni uzsākot bērnudārza gaitas sāk biežāk slimot. Katrs bērns ienāk pasaulē ar savu individuālo imunitāti un lielāku vai mazāku predisponētību (atvērtību) dažādām slimībām. Citu vairāk ķer saaukstēšanās, citam biežāk pielīp vīrusa infekcijas, cits, savukārt, uzņem katru vēdervīrusa modifikāciju ko sastop savā ceļā, cits neslimo vispār. Tādi mēs esam – dažādi. Protams, ja slimošanas sākas mazulim uzsākot bērnudārza gaitas, nav grūti savilkt paralēles, ka baciļus, visticamāk, mazais saņem bērnudārzā. Visbiežāk bērnudārzā sastopamās slimības ir dažādas vīrusa izraisītas saslimšanas, sezonāli – gripa, un dažādi vēdera Noro vai Rota vīrusi, konjunktivīts. Nav šaubu, ka šīs infekcijas mazuļi nodod viens otram, jo lai vai cik ļoti mēs piestrādājam pie telpu tīrības un higienas, klepošanu, šķaudīšanu un kopīgo rotaļlietu lietošanu un bāšanu mutē mēs nevaram simtprocentīgi ierobežot. Taču, jāsaprot arī, ka mazulim, kurš pusotru - divus gadus dzīvojis samērā izolētā vidē, salīdzinoši maz saskāries ar ārpasaules mikrobiem, baktērijām un vīrusiem, vēl nav izveidojusies sava imunitāte. Šī iemesla dēļ, bērnudārzā sastopamie vīrusi jaunos, tikko bērnudārza gaitas uzsākušos bērniņus ķer biežāk. Labā ziņa - tas ar laiku mazinās. Cits pierod ātrāk, citam vajag vairāk laika, bet ir visai liela cerība, ka bērnam izstrādāsies, nostiprināsies imunitāte vairums slimību mazajam ies secen.

Nereti bērnudārza personāls saņem pārmetumus no vecākiem par to, ka tiek pieļauta slimu bērnu atrašanās iestādē, tie, savukārt, kalpo kā infekcijas perēklis un aplipina pārējos. Šajā brīdī, lai izskaustu nepamatotus pārmetumus, ir jāizskaidro pamatprincipi uz kuriem balstās pirmsskolas izglītības iestādes darbība, jeb likumdošana, kas ir saistoša visām pirmsskolas izglītības iestādēm – MK noteikumi Nr.890 “Higiēnas prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu”, kur, papildus visām citām sanitāri higieniskajām prasībām, 62.punktā ir skaidri noteikti simptomi un saslimšanas, ar kuriem bērns iestādē nedrīkst tikt uzņemts vai jāsūta mājās. Tie ir:

  • caureja,
  • vemšana,
  • ādas, gļotādas vai acu ābolu dzelte,
  • paaugstināta (virs 37,5 °C) ķermeņa temperatūra,
  • infekciozas izcelsmes izsitumi (izsitumi kopā ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru
  • un izmaiņām bērna uzvedībā – miegainība, atteikšanās ēst, dzert, raudulība,
  • paātrināta elpošana).

Kā redzams, vislielākais strīdus ābols - iesnas un klepus šajā simptomu sarakstā nav minēti kā iemesls neuzņemt bērnu dārziņā. Līdz ar to, lai vai ko mēs katrs personīgi domātu par iesnu un klepus ifekciozitāti, rīcību šādu simptomu gadījumā, likumdevējs ir atstājis katra paša ziņā. Nenogurstoši vecāku sapulcēs tiek cilāts šis jautājums, vecāki cenšas vienoties par to, kas ir un kas nav “slims bērns”, izķidājot dažādās iesnu stadijas. Bet, kā likums, atduramies pie tā, ka katram ir citādāks priekšstats par bērnu slimošanu. Viens uzskata, ka bērnam jābūt mājās jau ar pirmajām iesnu pazīmēm un jāveseļojas līdz pilnīgam šo simptomu zudumam (nereti tās ir divas – trīs nedēļas), cits vispār neuzskata iesnas par slimību un ved atvasi uz dārziņu neskatoties uz to, ka pa mazo snīpi, kā no krāna gāžas zaļa masa. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu. MK noteikumi, kurus izstrādājuši speciālisti ir tamdēļ lai mums, ne medicīnas nozaru pārstāvjiem ieviestu skaidrību un pieturas punktus. Jāsaprot arī, ka bērnudārza darbinieki iesnu un klepus gadījumā var tikai Jūs informēt par bērna veselības stāvokli un pašsajūtu, bet nevar nevienu piespiest palikt mājās, ja vien nepievienojas kādi no MK noteikumos minētajiem simptomiem.

Protams, ja jautājat manu, kā divu bērnu mammas un pedagoga ar vairāk kā 25 gadu darba stāžu, viedokli, es uzskatu, ka lielas iesnas un klepus ir iemesls palikt mājās un veseļoties, jo pieredze rāda, ka ilgstoša mazuļa neārstēšana vai ārstēšana tikai pa vakariem mājās ir nogurdinoša un spēkus izsmeļoša pašam mazulim un agri vai vēlu noved pie bronhīta ar lielām temperatūrām un, nedod Dievs, komplikācijām. Un tad gan smaga ārstēšanās, kā minimums, divas nedēļas mājās uz slimības lapas garantēta.

Diemžēl, biežāk kā gribētos nākas saskarties ar vēdervīrusa infekcijām. Par tām pavisam cits stāsts. Vēdervīrusu infekcijas parasti pavada tieši tie simptomu, kas minēti MK noteikumos (vemšana, slikta dūša, caureja, paaugstināta temperatūra), pie kuriem iestādes personāls lūdz izņemt bērnu no dārziņa un atgriezties veseliem, ar ārsta apliecinājumu par izārstēšanos un atļauju apmeklēt dārziņu. Noro, Rota un citi vēdera vīrusi ir ārkārtīgi lipīgi, un ja grupiņā ir kaut viens šo vīrusu pārnēsātājs, skaidrs ka nākamajā dienā būs vēl. Mums par nožēlu, pieredze rāda, ka tieši pret šīm – vēdera vīrusa saslimšanām nereti vecāku attieksme ir visai pavirša. Vecāki mēdz atvest uz bērnudārzu bērnu, kurš naktī vēmis, bet no rīta juties labi, neinformējot par to bērnudārza personālu, vai, piemēram (klasika), paziņojot, ka “šķidrāks vēderiņš mazajam nav no vīrusa, bet no brīvdienās ēstajām odziņām”. Nopietni? Laikā kad grupiņā plosās vēdervīruss, vienam no audzēkņiem izņēmuma kārtā “odziņas”? Vai vēl viena klasiska situācija – no rīta mazajam caureja, bērns tiek izņemts, bet nākamajā dienā atvests uz dārziņu, jo “mājās viss bija labi”, tikai nezin kāpēc, mazajam atkal caureja un grupiņā ne vairs viens saslimušais, bet jau četri. Un saslimušo skaits progresē. Bērnudārza darbinieki ir tendēti ticēt vecākiem, ja mamma saka, ka mazajam vakarā viss bijis labi, tad mēs ticam, jo mēdz būt situācijas, kad mazajam uzrādās kāda vēl nediagnosticēta pārtikas nepanesamība, bet nav vērts ņemt ļaunā, ka tomēr Jūs tiekat aizsūtīti pie ārsta, jo arī šādās situācijās palīdzība jāmeklē pie daktera.

Tādēļ atceramies vienu – ja bērnam iestādē tiek konstatēta viena no augstāk un MK noteikumos minētajām pazīmēm, lai mazinātu citu bērnu inficēšanas risku, bērnam jāierodas pakaļ maksimāli ātri un atgriešanās iestādē tikai un vienīgi ar ārsta zīmi!!! Protams, tas attiecās arī uz ārkārtīgi nepatīkamā konjunktivīta pazīmēm, kā arī citām bērnu infekcijas slimībām – biežāk sastopamās vējbakas, masaliņas, Epšteina-Barra vīruss.

Rezumējot – Ticiet vai nē, bet bērnudārza dzīvē mēs visi esam savstarpēji saistīti. Bērnudārza darbinieki tīrot telpas, mazgājot un dezinficējot, pēdējiem spēkiem cenšas nodrošināt maksimāli tīru un veselīgu vidi, bet ļoti daudz kas, tomēr, ir atkarīgs no pašiem vecākiem, no tā cik atbildīgi būsiet. Tāda kopdarbība, veselīga kopā sadzīvošana. Dažreiz darbiniekiem tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, citreiz paveicās labāk un vecāki ir atsaucīgāki, atbildīgāki. Lai mums visiem vienmēr otrais variants!

Veselību mazajiem un neslimot pašiem!!!

Pirmsskolas grupā agresīvs bērns

Par to, kas vispār ir agresīva bērnu uzvedība, kā tā izpaužas katrā vecumā un kā uz to mēdz reaģēt mazo agresoru un citu bērnu vecāki.

Strādājot pirmsskolas izglītības iestādē, biežāk kā gribētos, nākas saskarties ar problēmu – grupā agresīvs bērns. Citreiz pat vairāki. Bērna uzvedība kļūst traucējoša citiem, bērns sit, kož, grūž, apdraud citus bērnus. Grūti audzinātājai, grūti bērniem, vecāki neizpratnē, ko darīt, kuru sodīt… Bieži vien mazā agresora uzvedība noved pie dažādiem konfliktiem pieaugušo starpā – agresīvā bērniņa vecāki noveļ vainu uz bērnudārzu, citu bērnu vecāki vaino agresora ģimeni sliktā audzināšanā, bērnudārza darbinieki pa vidu – atgaiņājoties no pārmetumiem “mājās viņš tā neuzvedās, acīmredzot problēma ir bērnudārzā” un “jūsu uzdevums ir nodrošināt bērniem drošu vidi, bet mans bērns atkal ir sakosts…”, cenšas rīkoties profesionāli, risināt problēmu pēc būtības. Arī šajā gadījumā, tāpat kā jebkurā citā problēmsituācijā, svarīga ir sadarbība un savstarpēja uzticēšanās. Tieši savstarpēja, jeb abpusēja!!! Ja bērna vecāki apgalvo, ka mājās neviens nekaujas, ka bērna uzvedība ir citādāka mājās, bernudārza darbiniekiem nav pamata apšaubīt vecāku vārdus. Un otrādi – ja pedagogs vai kāds cits darbinieks sūdzas par mazuļa uzvedību, tātad, tam ir dibināts iemesls. Bērnudārza darbinieki, nudien, neizjūt nekādu prieku vecākiem pavēstīt sliktas ziņas. Ja pedagogs sūdzas par bērnu, tātad problēma ir patiesi nopietna.

Biežākā kļūda saskaroties ar situāciju kad grupiņā uzradies mazais “terorists” ir tā, ka sākam vainot viens otru, noveļot atbildību te uz vecāku, te pedagogu pleciem. Virpinot problēmu kā karstu kartupeli, cenšamies atrast “vainīgos”. Tikmēr mazais ir paspējis sakost pus grupiņu, pagrūst Anniņu un iesist ar klucīti Kārlītim. Par ko, protams, neapmierināti ir cietušo bērnu vecāki. Un tad tikai sākas (atvainojiet, par izteicienu) “gāganu kari” –“ kurš, kuram ko un cik reizes, un viņš jau nekad, bet tas otrs vienmēr….”, katram ir labāk zināms kā otram rīkoties. (Piedodiet, tas no pieredzes). Ķildojas pedagogi ar vecākiem, vecāki ar pedagogiem, vecāki savā starpā un dažreiz arī pedagogi un darbinieki viens ar otru, pa laikam kāds darbinieks neiztur un pamet nozari vispār. Patiesība ir tikai tajā, ka pedagogiem, sadarbojoties ar vecākiem, tik tiešām ir kaut kas jādara lietas labā. Pārējo bērnu vecākiem būtu ar sapratni un līdzjūtību jāizturas gan pret agresīvo bērniņu, jo viņam tik tiešām kaut kas kait, ja viņa uzvedība ir kļuvusi tāda, gan pret šī bērniņa vecākiem, jo šajā dzīves posmā, viņiem, nudien, neklājas viegli. Ticiet man, neviens vecāks nevēlas nonākt tādā situācijā. Atbalsts un līdzjūtība būtu īsti vietā.

Bieži citi vecāki agresīvā bērniņa vecākiem pārmet sliktu audzināšanu, bet domājot loģiski, vai varat iedomāties situāciju kad kāds vecāks savu atvasi garajos, tumšajos ziemas vakaros apmācītu kā tehniski pareizāk sakost vai “ieštaukāt” savus grupas biedrus? Protams, ka tā nav, katrs vecāks savam bērnam vēl to labāko, nepriecājas par kārtējām blēņām, soda un moralizē cik jaudas. Kā likums, bez panākumiem, jo tā nav pareizā taktika. Par pareizajām taktikām vēlāk. Tā, ka, mīļie mazuļu vecāki, katrs no mums var saskarties ar sava bērna agresīvas uzvedības pazīmēm. Labāk un efektīvāk tās saskatīt un novērst jau iedīglī. Bērnu vecāki, kuru bērns uzvedās agresīvi mēdz izjust kaunu, vainas sajūtu par sava bērna uzvedību. Bieži vecākus pavada stress, neziņa un apmulsums kā rīkoties, ko darīt šādā situācijā. Bērnu nav iespējams pārprogrammēt kā datoru, izdarot izmaiņas “iestatījumos”. Te viss ir daudz sarežģītāk. Rezultātā, bieži vien mazā agresora vecāki ieņem tādu kā “aizsargpozīciju”, pielietojot problēmas noliegšanas taktiku. Tas ir normāli sākuma fāzē, kamēr problēma ir aptverta un ir saprasts ko ar to darīt. Tā mēs, cilvēki pasargājam savu nervu sistēmu no pārslodzes, kad pār mums gāžas informācijas gūzma ar kuru grūti tikt galā. Pēc būtības, vecākam tā ir krīzes situācija. Cits ar tām prot tikt galā veiksmīgāk, citam izdodas grūtāk, normāls ir jebkurš temps, ja vien galarezultātā esam pieņēmuši, ka šī situācija ir risināma, un tas jādara nekavējoties, pie kam, neviens cits, izņemot mūs pašus to izdarīt nespēs. Dažādās vecāku reakcijas profesionālam pedagogam būtu jāņem vērā, jāizturas ar izpratni, delikāti skaidrojot situāciju un iepazīstinot ar iespējamiem risinājumiem.

Lai risinātu agresīvas uzvedības problēmu, ir jāsaprot tās iemesli. Praktiski, tas arī ir galvenais darbs pie kā pedagogiem kopā ar vecākiem būtu jāstrādā. Cīņa ar agresīvas uzvedības simptomiem (pašu kaušanos, košanu utt.) ir neauglīga, rezultātus nenesoša laika tērēšana. Nav vērts bērnu nemitīgi strostēt un sodīt, nenovēršot cēloni šādai uzvedībai. Protams, mums bērnam ir jāskaidro, ka viņa uzvedība nav pieņemama, ka tās rezultātā citi cilvēki ir bēdīgi, bet, atkārtošos vēlreiz, tas nenesīs gaidītos ilgtermiņa rezultātus. Jo bērns rīkojas impulsīvi, vadoties no savām iekšējām sajūtām, kas liek darīt to, par ko visi un bieži vien, arī viņš pats vēlāk ir bēdīgi. Lielākajā daļā gadījumu pedagogs, kurš strādā ar mazo dienu no dienas jau nojauš un viņam ir viedoklis par galvenajiem agresīvās uzvedības cēloņiem. Taču, te svarīgi būtu atcerēties, ka ja vien pedagogam nav kāda papildus kvalifikācija (psihologs, neirologs, speciālais pedagogs, vai audiologopēds), viņš var izteikt tikai un vienīgi minējumus. Vecāka uzdevums ir izvērtējot sniegto informāciju un situāciju, nolemt vai pedagogam varētu būt taisnība, vai jāmeklē cita speciālista palīdzība. Iespējams, tieši tāds arī būs pedagoga ieteikums. Šādās situācijās parasti palīdzību var meklēt pie psihologa vai neirologa. Tie ir speciālisti, kas izvērtējot bērna attīstību un psihoemocionālo stāvokli var ieteikt tālāko rīcību bērna uzvedības korekcijā.

Un vēl viena piebilde, kas šoreiz attiecināma uz vecākiem – nemeklējiet speciālistu, kurš apstiprinās Jūsu viedokli par notiekošo, bet pieņemiet objektīvu skatījumu no malas! Diemžēl, bieži nākas saskarties ar gadījumiem, kad vecāki nomaina vairākus speciālistus, līdz nonāk pie tāda, kurš kaut kādu iemeslu dēļ apstiprina vecāku viedokli (piemēram to, ka bērnam viss ir kārtībā un viņa uzvedība atbilst vecumam). Šāda taktika gan, ne pie kā laba nenoved, problēmu nerisina un galu galā, lielākais zaudētājs ir bērns, kurš savas uzvedības dēļ cieš. Jo arī mazais agresors nav laimīgs ka viņam tā sanāk, viņš vienkārši, nemāk un nevar citādāk. Šāda uzvedība kavē un kropļo normālu bērna psihoemocionālo attīstību.

Izplatītākie agresīvas uzvedības iemesli un iespējamie risinājumi

• Nepietiekama valodas attīstība, bērnam ir nepietiekams vārdu krājums, vai viņa valoda ir tik neskaidra, ka tā traucē saziņu ar apkārtējiem. Šis ir viens no izplatītākajiem agresīvas uzvedības iemesliem. Mehānisms šādai uzvedībai ir gaužām vienkāršs – bērna doma skrien pa priekšu spējai izteikties, kas rada emocionālu spriedzi, dusmas par to, ka viņš cenšas komunicēt, bet neizdodas, citi viņu nesaprot vai pat ignorē. Nepietiekama valodas attīstība kā iemesls agresīvai uzvedībai ir mazākiem bērniem vecumā ap 2-3 gadiem. Jaunāki bērniņi vēl ar domu neskrien pa priekšu vēlmei izteikties, savukārt, vecāki bērni ir iemācījušies daudz - maz skaidri noformulēt savu domu un vēlmes. Protams, kā vienmēr, piebildīšu, bērni ir ļoti dažādi, un var gadīties arī pa kādam piecgadniekam, kurš neprot formulēt domu, tādēļ “efektīvāka” rezultāta panākšanai ņem talkā fizisku spēku.

Risinājums: Pastiprināti un nekavējoties strādāt pie bērna valodas attīstīšanas. Ikdienā intensīvi nodarbināt bērnu ar dažādām uz rokas un pirkstu sīkās muskulatūras attīstīšanu vērstām nodarbēm. Attīstīt vārdu krājumu, trenēt skaņu skaidru izrunu. Vecāki var kopā ar bērnu lasīt grāmatiņas, daudz runāt, pārrunāt, rādīt, stāstīt skaidrot lietu kārtību un parādības. Vienkārši daudz runāt. Un, protams, šajā gadījumā absolūti nepieciešami regulāri logopēda apmeklējumi.

• Stress. Šis ir visplašākais un arī visizplatītākais agresīvas uzvedības iemesls. Mēģināšu aprakstīt tos gadījumus, ar kādiem esmu saskārusies savā praksē, absolūti nepretendējot uz visu bērna stresa iemeslu uzskaitīšanu. Jo situāciju ir tik daudz, variantu, kā tie katra cilvēkbērna dvēselē norezonē arī, ka visu teorētiski izstāstīt nav iespējams. Minēšu izplatītākos. Viens no TOP augšgalā esošajiem iemesliem – pārmaiņas ģimenē, vai kādi negatīvi vai satraucoši notikumi ģimenē. Pie pārmaiņām varētu uzskaitīt - piedzimis brālītis vai māsiņa, vecāki šķirās, ģimene pārceļas uz citu dzīves vietu. Tās visas ir situācijas, kuras bērnu “izsit no sliedēm”, sabrūk vecā lietu kārtība. Bērnam nav tik daudz pieredzes lai viņš saprastu, ka kaut tagad ir grūti, vēlāk viss būs labi. Bērnam lielu stresu izraisa arī bērnudārza gaitu uzsākšana. Bieži vien vecāki, labu nodomu vadīti, bet kļūdaini izvēlas vecāko brāli vai māsu pirmo reizi sūtīt uz bērnudārzu dienā, kad no slimnīcas mājās tiek pārvests brālītis vai māsiņa. Šie divi notikumi bērna dzīvē katrs atsevišķi vieš lielas pārmaiņas, nemaz nerunājot par situāciju, kad tie tiek apvienoti un notiek vienlaicīgi. Mazais ir apjucis un izdzīvo visu emociju gammu sākot ar prieku par brālīti, beidzot ar atstumtības un izmisuma sajūtu. Pareizāk, tomēr, būtu ļaut mazajam aprast ar vienu jauno situāciju un vēlāk ar otru. Kādā secībā, nav būtiski, bet nekad ne abas kopā. Visu šo emociju iespaidā, mazā cilvēkbērna dvēsele ir kā uzvilkta stīga, kas gatava eksplodēt.

Risinājums: Šīs ir tās situācijas, kad bērnam ir jāskaidro kas notiek, nemitīgi jājautā kā viņš jūtas un bieži jāapstiprina ka viss būs labi. Ļoti svarīgi būtu ņemt vērā to, ka bērna emocijas, dusmas, bailes, bēdas ir jārespektē. Viņam ir tiesības justies tā, kā viņš jūtas un nekādā gadījumā viņam nav jāsaka priekšā kā viņam būtu jājūtas (“..neraudi, tev jābūt priecīgam, jo tu tagad esi lielais brālis!” vai “tev tagad būs pašam sava istaba” utt.), īpaši tad, ja redzam ka mazā cilvēka sirsniņu nomāc citas emocijas. Tā vietā varam mazo mierināt, samīļot skaidrojot situāciju un solot savu atbalstu kad vien tas būs nepieciešams. Dažkārt pietiek ar vienu aprunāšanos, citreiz – darbs psihologam. Ja trauksmes cēlonis nav acīmredzams, noder smilšu terapija, kas ir ne tikai relaksējoša nodarbe, bet kalpo kā efektīvs diagnostikas veids. Ieteicamas arī ir bērna-vecāka dienas, kad vesela diena tiek atvēlēta mazulim vienam pašam, tikai mamma un/vai tētis un mazais. Šādas dienas ik pa laikam būtu vēlams ieviest visiem. Tas tikai stiprina savstarpējo komunikāciju un bērna emocionālo veselību.

• Uzvedības modelis. Diemžēl, nereti tieši pieaugušo nepareiza attieksme un izturēšanās rada agresīvu, nevēlamu bērna uzvedību. Tie ir tie gadījumi, kad bērns alkstot pēc pieaugušā uzmanības ir gatavs darīt jebko un ir “iemācījies”, ka ar negatīvu uzvedību šo uzmanību var sagaidīt visefektīvāk. Bērna normālai attīstībai ir nepieciešama “dzīva” komunikācija, tēlaini izsakoties, tāda kā enerģijas apmaiņa. Arī mums, pieaugušajiem, reizēm gribās dzīvu cilvēku ar ko parunāties, veidot komunikāciju, domapmaiņu. Tas viss veido mūs kā personības. Bērnam šī vajadzība ir vitāla, no komunikācijas ar pieaugušajiem bērns mācās attiecības, attieksmi pret dzīvi, lietām, parādībām, uzvedību un citas viņam, kā personībai svarīgās lietas. Ja savu daļu uzmanības mazais cilvēks nesaņem dabiski (vecāki aizņemti darbos, bērns visu dienu pavada vienatnē, vai, vienkārši ir un jūtas atstumts), tad viņam nekas cits neatliek, kā uzmanību piesaistīt pastrādājot blēņas vai sliktus darbus. Ļoti “efektīva” šajā ziņā ir grupas kolēģu iekaustīšana, jo skaļāk draugs raud, jo ātrāka audzinātājas reakcija.

Risinājums: Šo problēmu, manā skatījumā, risināt ir visvienkāršāk. Te noder, ne bez iemesla, nu jau par modes kliedzienu kļuvusī Pozitīvās disciplinēšanas metode. Kad mēs bērnam iemācām, ka pieaugušā uzmanību nav kā īpaši jānopelna. Slavējam bērnu par pozitīviem darbiem un lietām, bet netaisām lielus tračus un ņemšanos par negatīvo. Protams, nevaram pilnībā ignorēt draugam uzdauzītu zilu aci, bet svarīgi ir paskaidrot ka darbiņš galīgi nemaz nebija labs un turpmākajā darbībā, ar savu rīcību pierādīt, ka uzmanību daudz efektīvāk un vairāk mazais varēs piesaistīt ar labajiem darbiņiem. Iesākumā pietiks pat ar : “Redz, kāds tu malacis, kā tu proti mierīgi spēlēties kopā ar draugiem”. Ja nav vēl kādu papildus iemeslu, šim būtu jānes augļus visai ātri.

• Sensorās attīstības fāze. Daži mazie gudrinieki kādā no savām sensorās attīstības fāzēm nolemj, ka iekožoties drauga vai mammas ādā, viņš gūst patīkamas sajūtas. Vienkārši mazajam patīk kost. Parasti tas attiecas uz 1,6 – 2 gadīgiem mazuļiem. Cits apmierina savas sensorās vajadzības iemācīdamies kniebt. Savus blēņu darbus darīdams, mazais rakaris gūst taktilas sajūtas, bērns izzina kā “garšo” viens vai otrs kolēģis un, protams, viņa izziņas process neaprobežojas tikai ar taktīlām sajūtām vien… ļoti interesantas mazajam, zinātkārajam “kodem” ir arī sakosto draugu reakcijas. Vēl mēdz būt gadījumi, kad mazajam kodējam vienkārši niez smaganas, jo aug jauni zobiņi.

Risinājums: Nodarbināt mazo ar dažādām sensori – taktīlām nodarbēm, iztaustīt, izpētīt, izgaršot. Maksimāli apmierināt mazuļa sensorās izziņas vajadzības. Visticamāk, šajā gadījumā, jāapbruņojas ar pacietību, ar sensorajiem materiāliem novēršot mazuļa uzmanību no kolēģu sakošanas, līdz šī bērna attīstības fāze būs veiksmīgi beigusies.

• Dažādi attīstības, arī autiska spektra traucējumi. Vissmagākie un visgrūtāk risināmie ir gadījumi, kad agresīvu uzvedību nosaka kāds no bērna attīstības traucējumiem. Šādos gadījumos ar bērna uzvedības korekciju jāstrādā kompleksi visiem – pedagogiem, vecākiem un speciālistiem. Visieteicamākais būtu vecākam vērsties pie speciālista – speciālā pedagoga, psihologa, neirologa, ABA terapeita un lūgt viņam arī izstrādāt ieteikumus pedagogam pirmsskolas izglītības iestādē darbam ar šo bērniņu. Šajā gadījumā es gribu aicināt visas izglītības iestādes, pedagogus un vecākus – izturēsimies ar izpratni un līdzcietību pret šiem bērniņiem, un ja šo bērniņu vecāki ir gatavi sadarboties, vadāt bērnu pie speciālistiem, izpildīt visus viņu un pedagoga ieteikumus, necensties tikt no šī bērniņa vaļā, jo nedz bērniņš pats, nedz viņa vecāki nav vainīgi ka ir noticis tieši tā, ka bērniņš ir piedzimis tāds. Atbrīvojoties, jeb “izēdot” šo bērnu un vecākus no grupas vai iestādes, mēs jautājumu atrisinām tikai priekš sevis. Tēlaini izsakoties, tā vietā lai sniegtu palīdzīgu roku, šie cilvēki ir izmesti no kopīgās laivas, tiek iegrūsti vēl dziļākā bedrē. Mūsu, kā humānas sabiedrības uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem iemācīties iekļauties sabiedrībā. Jo mūsdienās grūti iedomāties, ka visi cilvēki ar īpašām vajadzībām būtu izolēti kādā slēgta tipa iestādē. Gribam mēs to vai nē, patīk tas mums vai nē, šādi cilvēki ir un būs mūsu sabiedrības daļa, mūsu uzdevums ar pozitīvu un atbalstošu attieksmi palīdzēt iekļauties.

Ko darīt pārējiem - bērniem, vecākiem.

Protams, var saprast pārējo bērnu vecāku izmisumu, kas pārdzīvo, ka mazulis jāatstāj vietā, kur ir kāds, kas viņam var nodarīt pāri. Bieži vien vecāki piedod šai situācijai lielāku nozīmi, kāda tā ir patiesībā. Uztraucās un ņemas ap problēmu daudz vairāk kā viņu bērni. Gadās, ka sakostais mazulis nemaz īsti pats nav pamanījis kad un kā tas noticis, jo bijis aizņemts rotaļā, bet vecāki mājās, ieraugot zobu pēdas uz mazās rociņas “uzbur” šausmu ainu, par agresoru grupiņā, kas nemitīgi terorizē visus apkārtējos. Var būt mazliet pārspīlēti, bet ir gadījies arī tā. Ja audzinātāja jautāta par situāciju kā tas varēja gadīties, ka bērns ir sakosts, vai mazajam ir kāds zilums, nevar atbildēt, tas obligāti nenozīmē, ka audzinātāja nedara kvalitatīvi savu darbu. Visticamāk, šis notikums nav bijis pietiekami nozīmīgs pašam cietušajam, ja viņš nav raudājis vai sūdzējies. Darbinieki nevar redzēt 100% visu kas notiek, bet ja ir kādas bērnam netipiskas reakcijas, mēs noteikti to ievērojam. Mierinājumam varu teikt, ka tādu gadījumu, kad mazais agresors apdraud un terorizē visus grupas bērnus tik ļoti, ka bērniem ir bīstami atrasties vienā telpā ar mazo agresoru (īpaši pirmsskolas posmā) ir ļoti reti. Parasti bērnudārzā agresīvu uzvedību ievēro uzreiz, un kopīgi un pareizi risinot problēmu, tā ātri tiek novērsta. (un atkal jau – ne vienmēr, bet bieži) Neko citu, kā pacietību šajā situācijā nevaru ieteikt. Tādēļ jo svarīgi ir pedagogam un agresīvā bērna vecākiem ātri un operatīvi risināt situāciju. Vēl mēs saviem bērniem varam palīdzēt veidojot veselīgu pašapziņu, mācot un skaidrojot, ka no situācijām, kurās kāds bērnam dara pāri var un vajag aiziet. Neuzturēties varmākas klātbūtnē, ja viņš dara pāri, ja tas jau ir noticis vai draud notikt, varmākam ir jāizstāsta ka tā darīt nedrīkst un tas, kā otrs jūtās šīs rīcības rezultātā un ja pats ar situāciju netiek galā, ir jāsauc talkā pieaugušais. Šī prasme neiesaistīties vardarbīgās attiecībās vai attiecībās kas bērnam nav patīkamas, noderēs arī turpmākajā dzīvē, jo ne vienmēr mēs savās pieaugušā cilvēka gaitās sastopam tikai patīkamus cilvēkus. Ir jāprot tikt arī ar šādām situācijām galā.

Kā pedagogu, visvairāk mani sadusmo dažu vecāku (pēc novērojumiem, pārsvarā tētu) nostāja ka bērnam “jāmāca “dot pretī”, nevarot ļaut sevi sist, varmākas saprotot tikai spēku”. Ar šādu attieksmi mēs izdarām lāča pakalpojumu savam bērnam. No vienas puses tā var gadīties, ka vienreiz dabūjis kārtīgu kāvienu pretī, agresīvais bērns vairs neuzdrošināsies tuvoties bet ko mēs ar šādu padomu iemācām savam bērnam? Mēs iemācām, ka vardarbība dažos gadījumos ir attaisnojama, efektīva un ir pat apsveicama. Pēc šādas “pamācības” mums nav morālu tiesību pārmest mazajam kaušanos un agresiju. Mazi bērni vēl neprot izvērtēt kas ir uzbrukums, kas aizstāvēšanās. Situācijā, kad bērns ir iesitis ar lāpstu draugam pa galvu un apgalvo, ka tētis ir teicis ka drīkst sist, pedagogs ir strupceļā. Ko, lūdzu konkrētie vecāki ieteiktu darīt pedagogam: graut tēva autoritāti un apgalvot ka tētim nebija taisnība, vai piekrist ka darbiņš paveikts labi?!! Šādās situācijās, kad paši vecāki, apzināti iemāca bērnam vardarbīgas uzvedības modeli, pedagogam nolaižas rokas. Tad nu pedagogs laipo un cenšas iziet no situācija kā prasdams.

Nobeigumā.

Visas aprakstītās situācijas veiksmīgi risināmas tika tādos gadījumos, ja izdodas sadarbība. Pārsvarā, tomēr, situācijas smagumu uz saviem pleciem iznes vecāki. Jo lai vai cik svarīga būtu pedagoga loma, lai vai cik zinošs profesionālis viņš nebūtu, bērns kā personība veidojās ietekmējoties no saviem ģimenes locekļiem. Arī attieksmi pret problēmām un to risināšanu bērns iemācās tieši ģimenē. Pedagogs ir vairāk kā mentors, kurš vada procesu, vēro tā gaitu un iesaka ko darīt tālāk. Reti, bet gadās situācijas, kad sadarbība ar vecākiem neizdodas, problēma tiek noliegta, un vecāki uzsāk cīņu nevis par pozitīvu sava bērna uzvedību, bet ar visiem, kas ir pamanījuši problēmu tajā. Šīs ir ļoti smagas un grūti risināmas situācijas gan pašam bērnam, gan izglītības iestādei. Te nav viena vienota padoma kā tikt galā. Pacietība, izpratne, cilvēkmīlestība un garas sarunas ir vienīgais kas var palīdzēt.

Bet, kopumā, agresīva uzvedība jāskata kā kompleksi risināma parādība, kas kādā no attīstības posmiem var skart jebkuru bērnu. Tādēļ vien, ka mazais ir sācis kauties vai grūstīties, mēs viņu vai viņa vecākus neuzskatām par sliktākiem vai sabiedrībai nederīgiem. Gluži tāpat kā zobu kariess, kurš var skart jebkuru un ir ārstējams, arī bērna nevēlama uzvedība var uzrasties katram bērnam un pazūd ja to savlaicīgi, profesionāli un pareizi “ārstējam”.

Tā pie mums “Zeltāblelē”, jo mēs mīlam to ko darām!

Bērnudārzs vai mājdārziņš. Kopīgais un atšķirīgais. Jeb, kā neapjukt un zināt kas ir kas.

Bieži vien vecāki, meklējot savam mazulim piemērotāko iestādi, apjūk lielajā piedāvājumā un dažādajos bērnu iestāžu apzīmējumos. Šajā rakstā centīšos viest skaidrību kas ir kas un ko varam vai nevaram sagaidīt no vienas vai otras iestādes.
Iesākumā tiksim skaidrībā ar terminoloģiju. Termins “bērnudārzs” oficiāli vairs netiek lietots. Tas ir palicis kā kopīgs apzīmējums bērnu iestādei, kurā mazulis pavada lielāko dienas daļu. Taču ir būtiskas atšķirības starp to, ko saucam par pirmsskolas izglītības iestādi un mājdārziņu, jeb bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzēju.
Pirmsskolas izglītības iestāde, saīsinājumā lieto PII, ja tā ir privātā, tad PPII (bet te, galvenokārt, runāsim par privātajām PPII, jo tieši šajā jomā ir radusies “putra”. Ar pašvaldības PII visiem ir daudz – maz skaidrība). PPII ir licencēta, Valsts Izglītības iestāžu reģistrā reģistrēta iestāde, kas realizē Izglītības Valsts Kvalitātes dienestā licencētu un no Izglītības ministrijas pārraudzītu Pirmsskolas izglītības programmu. Izkalusās sarežģīti, un tā tas arī ir. Lai iegūtu pirmsskolas izglītības iestādes statusu, tās dibinātājam ir krietni jānopūlas lai izpildītu visas ar PII dibināšanu saistītās prasības, izstrādātu savu izglītības programmu (ja tā ir autorprogramma), licencētu to un nodrošinātu visu šai programmas realizēšanai nepieciešamo tehniski materiālo bāzi. Nemaz nerunājot par sanitāri higiēniskajām u.c. prasībām, jāapmierina visu pārraugošo institūciju uzstādījumi (VUGD, Veselības inspekcija, PVD, Būvvalde u.c.). Uz PPII attiecas visi tie paši normartīvie akti un regulējumi, kādi tie ir pašvaldības dārziņos.
PPII:

  • Realizē licencētu izglītības programmu
  • Izpilda visu to pašu normatīvo aktu prasības ko pilda pašvaldības PII
  • Grupā strādā izglītots pedagos, kas atbilst MK noteikumiem Nr.569 “Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību”
  • Realizē bērnu obligāto sagatavošanu skolai.
  • Ir tiesīgas saņemt pašvaldību līdzfinansējumu privātajām izglītības iestādēm.
  • Iestādes darbības uzraudzību veic VI, PVD, VUGD, IZM, IKVD, Pašvaldības ar kurām PPII ir slēgti sadarbības līgumi (resp. tām, kuru bērni apmeklē konkrēto izglītības iestādi).

Mājdārziņš jeb Bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējs, saīsinājumā BUPs, ir vairāk vai mazāk labiekārtota vieta, kur atstāt pieskatīšanai mazuli. Pakalpojuma sniegšanai nav nepieciešama pedagoģiskā izglītība (taisnības labad jāsaka, ka bieži vien mājdārziņus dibina tieši pedagogi), bērnu uzraudzību veic sertificētas aukles. Šīs iestādes darbībai ir jāatbist Veselības inspekcijas, PVD un VUGD prasībām, visam kas saistās ar sanitāri higienisko normu ievērošanu. Bet attiecībā uz saturu, ko BUPs piedāvā bērniem, ir absolūta brīvība, sākot no PII atbilstošai programmai, līdz vienkāršai pieskatīšanai. Tādēļ arī vecāku apmulsums un neskaidrība ir tik lieli, jo šajā raibajā piedāvājumā nav grūti apmaldīties.
BUPs:

  • Izpida normatīvo aktu prasības sanitāri higienisko u.c. normu ievērošanā (VI, PVD un VUGD).
  • Pakalpojumu sniedz aukles, normatīvie akti nenosaka obligātu pedagoģisko izglītību.
  • Nav izglītības programmas, kas nosaka izglītošanas saturu, mērķi un uzdevumus.
  • Saņem pašvaldības līdzfinansējumu aukļu un BUP sniedzējiem.
  • Nerealizē bērnu obligāto sagatavošanu skolai, tādēļ pārsvarā sniedz pakalpojumu bērniem līdz 4g. vecumam.
  • Iestādes darbības uzraudzību veic VI, PVD, VUGD.

Kopīgais un atšķirīgais.

  • Kopīgs PPII un BUPs ir tas, ka abiem ir privātais dibinātājs, kurš ir ieinteresēts pēc iespējas kvalitatīvāka pakalpojuma sniegšanā (gadījumi, protams, dažādi, bet grūti iedomāties privātu uzņēmēju, kurš nav ieinteresēts sniegt kvalitatīvu pakalpojumu).
  • Abas sniedz pilnas dienas (10 – 12h) pakalpojumu.
  • PPII nodarbību saturu un regularitāti nosaka licencēta izglītības programma, Valsts noteiktas un izstrādātas izglītības Vadlīnijas. Kā arī katras iestādes kopīgs un grupas pedagoga izstrādāts individuāls izglītības satura tematiskais plāns.
  • BUPs nodarbību saturu un regularitāti nosaka aukles un/vai dibinātāja iekšējais uzstādījums un motivācija.
  • PPII strādā ar visu pirmsskolas vecumu bērniem, ieskaitot obligāto sagatavošanu skolai, jo izglītības programmas licence to ļauj. Tādēļ vecāki, kuru bērni apmeklē PPII un nevēlas līdz skolas vecumam mainīt iestādi, var bez bažām uzelpot, jo bērns tiks pienācīgi sagatavots skolai, viņam nebūs jāpārdzīvo stress pārejot uz citu PII. Savukārt, BUPs ir tiesīgs uzraudzīt bērnus līdz obligātās sagatavošanas skolai vecumam, līdz ar to, bērnus skolai negatavo, vecākiem jārēķinās ar to, ka bērnam agri vai vēlu būs jāpāriet vai nu uz pašvaldības PII vai privāto PPII.
  • PPII saņem, kā likums, lielāku līdzfinansējumu kā BUPs. Vairumā gadījumu tas nosaka vecāku līdzmaksājamās daļas lielumu.
  • Apmeklējot PPII ir tiesības atteikties no pienākušās rindas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādē, saglabājot līdzfinansējumu. Izmantojot BUPs, tiesību atteikties no pienākušās rindas saglabājot līdzfinansējumu nav.
  • BUPs parasti ir mazāks bērnu skaits grupiņā (6-8), parasti to nosaka nelielās telpas – dzīvokļi, kuros BUPs atrodas. Bet mēdz būt arī lielākas grupas, līdzīgi kā PPII (12-20).
  • Mazie mājdārziņi (BUPs) nodrošina individuālāku, intīmāku, mierīgāku atmosfēru, kas ir piemērotāka tieši mazajiem bērniņiem.
  • BUPs bieži vien uzņem mazuļus pirms 1,6g vecuma, no kura tiek piešķirts pašvaldības līdzfinansējums. PPII, savukārt, pieņem tikai no 1,6g vecuma.

To, kuru pakalpojuma veidu izvēlēties, nosaka katra paša prioritātes. Citam to augšgalā ir izglītības programma, profesionāls personāls, mērķtiecīgi vadīts audzināšanas un mācību darbs, citam – intīma, individuāla pieeja un atmosfēra. Kādam lielu lomu pakalpojuma izvēlē spēlē līdzfinansējuma apjoms. Līdz ar to, nav vienas receptes pēc kuras noteikt kas ir, kas nav labāks. Ceru, ka izdevās ieviest kaut nelielu skaidrību plašajā bērnu iestāžu piedāvājumā. Bet kura būs īstā, to katram jājūt ar sirdi.
Lai izdodas atrast īsto, vienīgo, vislabāko! Var būt “Zeltābeli”, bērnudārziņu pašā Rīgas sirdī?

Adaptācija bērnudārzā

Šajā neparastajā laikā, kad ierobežojumi liedz mums satikties un sasmaidīties, apmainīties ar domām klātienē mazāk, kā gribētos, esam nolēmuši ar Jums padalīties ar dažām savām domām, padomiem un gudrībām. Pirmā tēma ir "Adaptācija". Izlasiet, izjūtiet un droši uzdodiet jautājums, vai atstājiet komentāru par to, kādas pārdomas Jums ir par šo laiku pirmsskolā!

"Adaptācija bērnudārzā"

Ideālais laiks kad uzsākt bērnudārza gaitas:

Pēc būtības un attīstības īpatnībām, lielākajā daļā gadījumu bērns ir gatavs bērnudārza gaitām apmēram 2,5 – 3 gadu vecumā. Katrs mazais ir individuāls, katram savs raksturs, fiziskās un emocionālās vajadzības. Citam šis laiks pienāk ātrāk, citam vēlāk. Šajā bērna attīstības posmā mazajam parādās interese un vajadzība pēc komunikācijas ar vienaudžiem, citiem cilvēkiem. Mazais sāk “paplašināt robežas”. Kad sākam just, ka mazulis mājās kļūst garlaikots un mamma vairs nav visa mazuļa pasaule, sāk parādīties jaunas intereses un aizraušanās, ir īstais laiks doties “paplašināt redzesloku” uz bērnudārzu. Te tiek piedāvāts viss, kas mazulim šajā posmā nepieciešams – vienaudži, citi pieaugušie (darbinieki), rotaļlietas, kas kā likums, bērnudārzā ir attīstošas, ne tikai izklaidējošas. Kā arī – nodarbības, kas sniedz mazulim piepildījumu viņa iedzimtajām alkām pēc jaunatklājumiem, jaunas pieredzes un zināšanām. Jo visiem bērniem ir iedzimta, dabiska zinātkāre, kuru ir ļoti svarīgi pareizā veidā stimulēt, uzturēt, un, kas pats galvenais, nenomākt. Šis ir tas vecums, no kura sākot, mazajam adaptācijas process noris viegli un dabiski.

Adaptācija 1,5 – 2 gadu vecumā:

Bet dzīve ir dzīve un lielai daļai bērnu dārziņa gaitas jāuzsāk pusotra gada vecumā, kad vecākiem beidzas valsts nodrošinātais bērnu kopšanas atvaļinājuma laiks. Šajā gadījumā adaptācijas procesam jānorit maksimāli saudzējoši, pakāpeniski un mierīgi. Vecākiem būtu jārēķinās ar vismaz vienu vai divām nedēļām ko veltīt bērna adaptācijai.

Kā tas notiek?

Parasti pirmās divas – trīs dieniņas mazulis bērnudārzā pavada kopā ar kādu no vecākiem, vecvecākiem vai auklīti pusi dienas. Kopā dzīvojas, spēlējas, vēro, iepazīstās ar vidi, darbiniekiem, bērniem. Trešajā – ceturtajā dienā mazo jau var sākt atstāt dārziņā uz pus dieniņu, vai mazāk, atkarīgs no bērna un tā, kā viņš uztver šo procesu. Ja mazulis raud un pārdzīvo vecāka prombūtni, tiek dota ziņa nākt pakaļ ātrāk. Uz diendusu palikt ieteicams tad, kad mazais jau pieņēmis situāciju un ir gatavs uzticēties bērnudārza darbiniekiem. Vienam šis brīdis pienāk ātri – trešajā vai ceturtajā dienā, citam nepieciešama pilna nedēļa pirmajai adaptācijai un patstāvīgi palikt mazais ir vairāk vai mazāk gatavs tikai otrās nedēļas sākumā. Pedagogs uzmanīgi seko līdzi adaptācijas procesam un iesaka vecākiem īsto brīdi, kad uzsākt nākamo adaptācijas posmu.

Drošības sajūta ir viena no cilvēka bāzes vajadzībām, tā ir pamatā bērna veiksmīgai adaptācijai pirmsskolas izglītības iestādē, tā nodrošina bērna zinātkāres apmierināšanu jo tikai būdams drošs zināmajā, mazais spers soli tālāk nezināmajā un pētīs arvien jaunas un jaunas iespējas. Taču, runājot par bērnu adaptācijas procesu, nebūtu prātīgi nepieminēt tieši vecāku drošības sajūtu atstājot savu atvasi bērnudārza personālam. Ļoti nozīmīga loma sekmīgai bērna adaptācijai bērnudārzā ir vecākiem. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bērna mierīgai ieiešanai grupā ir tieši VECĀKU GATAVĪBAI PALAIST savu bērnu. Tas, savukārt, atkarīgs no drošības sajūtas, jeb šajā gadījumā, pārliecības, ka atstājot mazuli bērnudārza personāla uzraudzībā, mazajam viss būs kārtībā. Arī šī iemesla dēļ ir vērtīgas pirmās adaptācijas dienas grupā vecākam ar bērnu. Tā vecāks gūst priekšstatu par norisēm bērnudārzā, dienas režīmu, iepazīst pedagogus, auklītes un mikroklimatu grupiņā. Šajā laikā vecākam ir iespēja uzdot jautājumus, izkliedēt bažas un šaubas ja tādas bijušas. Adaptācijas process ir vienlīdz būtisks gan bērniem, gan vecākiem.

Katrs bērns, tieši tāpat kā adaptācijas procesi ir dažādi. Vienam mazulim nepieciešama tikai viena diena, citam – trīs, kādam pat nedēļa, pirms viņš ir gatavs parādīt mammai vai tētim “atā”. Bet skaidrs ir viens – bērni mūs “lasa” kā atvērtas grāmatas, sajūt mūsu bažas, bailes un uztraukumu. Tādēļ pirms pieņemt lēmumu sūtīt bērnu bērnudārzā, jāsaprot, ka ar bažām, šaubām un uztraukumu mēs savam mazulim nevarēsim palīdzēt. Visvienkāršākais veids kā atbrīvoties no šaubām ir tās kliedēt. Tādēļ nevilcinieties uzdot jautājumus un noskaidrot visu kas nav skaidrs. Bērnudārza personāls ir saprotošs un atbild uz visiem vecāku uzdotajiem jautājumiem. Un atcerieties: nav muļķīgu jautājumu, īpaši, ja uzticat kādam svešam savu bērnu!!! 😊

Biežākās kļūdas adaptācijā:

  • Neregularitāte. Uzsākot bērnudārza gaitas svarīga loma ir reguralitātei, lai mazulis pierod pie ikdienas rutīnas un režīma. Īpaši svarīgi neveidot papildus brīvdienu pauzes ir tieši pirmajās divās nedēļās. Bērnam jāpierod pie tā, ka bērnudārzs ir ikdiena. Vēlāk, kad mazulis būs pieradis, papildus brīvdienas, ja tādas iespējams paņemt, ir tikai un vienīgi apsveicamas, jo piecu dienu darba nedēļa ir gana gara un grūta ne tikai mums, pieaugušajiem. Arī bērni nogurst.

  • Jau pieminētās vecāku bažas un šaubas. Vecāki nav gatavi palaist. Bērns jūtot vecāku šaubas, nepārliecību, arī nejūtas drošs - “Ja jau mamma nejūtas droša mani atstājot šīm tantēm, tad te kaut kas nav kārtībā”.

  • Pārāk ieildzis adaptācijas pirmais posms kopā ar vecāku – ilgāk par nedēļu. Šādā gadījumā mazjam rodas sajūta ka šādi būs vienmēr. Tādēļ ir svarīgi ieklausīties pedagoga ieteikumos – kurš tad ir tas īstais brīdis mazuļa atstāšanai ar audzinātājām.

  • Mānīšanās. Bieži vien vecāki piekopj taktiku: “galvenais ātrāk tikt prom” un piesolot mazajam tūlītēju atgriešanos, nozūd uz veselu dienu. Tā ir īstermiņa taktika, kas darbojas vienu vai divas reizes. Šādā veidā vienīgais ko varam panākt ir tas, ka nākamajās reizēs bērns vairs mums neuzticēsies, ieķersies drēbēs un vaļā nelaidīs. Pret bērnu jāizturas godīgi, nedrīkst melot. Ja diena bērnudārzā paredzama gara, tas mazulim arī jāizstāsta. Arī savi solījumi jāpilda, ja esam ko solījuši (ātrāk atnākt pakaļ vai pēc bērnudārza aiziet uz rotaļlaukumu vai kafejnīcu). Tā mēs mazajam iemācām paļāvību un uzticēšanos, radām drošības sajūtu, kas ir tik svarīga īpaši adaptācijas procesā.

Mazie mīti par adaptāciju:

Kļūdains ir priekšstats par to, ka bērna adaptācija bērnudārzā ir tikai pāris nedēļas. Protams, katram bērnam individuāli, bet tā, kārtīgi adaptējies, pieradis un līdz galam droši jaunajos apstākļos bērni jūtas minimums pēc trīs mēnešiem. Citam paiet seši, gadās arī ka kādam (ļoti introvertam) mazulim paiet deviņi mēneši līdz pilnīgi drošai sajūtai grupiņā. Ar to jārēķinās, jo šajā laikā mazais bērnudārznieks piedzīvo lielāku stresu, var biežāk slimot, ir iespējams, ka parādās kādas trauksmes izraisītas izmaiņas bērna uzvedībā (piemēram nagu graušana, agresija-kaušanās, košana u.c.)

Mīts – bērns bērnudārzā slimo jo viņam tur nepatīk. Bieži vien vecāki vaino bērnudārzu un tā mikroklimatu tajā ka bērns uzsākot bērnudārzu sācis bieži slimot. Patiesība ir daļēja. Tik tiešām, mēdz būt tā, ka bērna imūnsistēma pavājinās stresa rezultātā, ko bērns piedzīvo uzsākot savas gaitas pirmsskolā. Tādēļ ir ļoti svarīgs lēns un mierīgs adaptācijas process. Taču, to, vai bērns slimos vai nē, nosaka viņa individuālā imūnsistēma un tas, kā tā tiek galā ar daudzajiem slimību ierosinātājiem – baktērijām un vīrusiem, kas (nu neslēpsim jau nu īlenu maisā 😉) bērnudārzā netrūkst. Ir bērni, kuri ir ļoti trauksmaini, bet maz slimo, un ir bērniņi, kuri ir mierīgi, labi adaptējušies, bet slimo bieži. Bet par slimošanu bērnudārzā citreiz. Kopīgs darbs, pacietība, iejūtība un mīlestība vainagojas ar panākumiem – smaidīgiem, drošiem un laimīgiem bērniem.

Tā notiek pie mums “Zeltābelē”, jo mēs mīlam to ko darām!