Par to, kas vispār ir agresīva bērnu uzvedība, kā tā izpaužas katrā vecumā un kā uz to mēdz reaģēt mazo agresoru un citu bērnu vecāki.
Strādājot pirmsskolas izglītības iestādē, biežāk kā gribētos, nākas saskarties ar problēmu – grupā agresīvs bērns. Citreiz pat vairāki. Bērna uzvedība kļūst traucējoša citiem, bērns sit, kož, grūž, apdraud citus bērnus. Grūti audzinātājai, grūti bērniem, vecāki neizpratnē, ko darīt, kuru sodīt… Bieži vien mazā agresora uzvedība noved pie dažādiem konfliktiem pieaugušo starpā – agresīvā bērniņa vecāki noveļ vainu uz bērnudārzu, citu bērnu vecāki vaino agresora ģimeni sliktā audzināšanā, bērnudārza darbinieki pa vidu – atgaiņājoties no pārmetumiem “mājās viņš tā neuzvedās, acīmredzot problēma ir bērnudārzā” un “jūsu uzdevums ir nodrošināt bērniem drošu vidi, bet mans bērns atkal ir sakosts…”, cenšas rīkoties profesionāli, risināt problēmu pēc būtības. Arī šajā gadījumā, tāpat kā jebkurā citā problēmsituācijā, svarīga ir sadarbība un savstarpēja uzticēšanās. Tieši savstarpēja, jeb abpusēja!!! Ja bērna vecāki apgalvo, ka mājās neviens nekaujas, ka bērna uzvedība ir citādāka mājās, bernudārza darbiniekiem nav pamata apšaubīt vecāku vārdus. Un otrādi – ja pedagogs vai kāds cits darbinieks sūdzas par mazuļa uzvedību, tātad, tam ir dibināts iemesls. Bērnudārza darbinieki, nudien, neizjūt nekādu prieku vecākiem pavēstīt sliktas ziņas. Ja pedagogs sūdzas par bērnu, tātad problēma ir patiesi nopietna.
Biežākā kļūda saskaroties ar situāciju kad grupiņā uzradies mazais “terorists” ir tā, ka sākam vainot viens otru, noveļot atbildību te uz vecāku, te pedagogu pleciem. Virpinot problēmu kā karstu kartupeli, cenšamies atrast “vainīgos”. Tikmēr mazais ir paspējis sakost pus grupiņu, pagrūst Anniņu un iesist ar klucīti Kārlītim. Par ko, protams, neapmierināti ir cietušo bērnu vecāki. Un tad tikai sākas (atvainojiet, par izteicienu) “gāganu kari” –“ kurš, kuram ko un cik reizes, un viņš jau nekad, bet tas otrs vienmēr….”, katram ir labāk zināms kā otram rīkoties. (Piedodiet, tas no pieredzes). Ķildojas pedagogi ar vecākiem, vecāki ar pedagogiem, vecāki savā starpā un dažreiz arī pedagogi un darbinieki viens ar otru, pa laikam kāds darbinieks neiztur un pamet nozari vispār. Patiesība ir tikai tajā, ka pedagogiem, sadarbojoties ar vecākiem, tik tiešām ir kaut kas jādara lietas labā. Pārējo bērnu vecākiem būtu ar sapratni un līdzjūtību jāizturas gan pret agresīvo bērniņu, jo viņam tik tiešām kaut kas kait, ja viņa uzvedība ir kļuvusi tāda, gan pret šī bērniņa vecākiem, jo šajā dzīves posmā, viņiem, nudien, neklājas viegli. Ticiet man, neviens vecāks nevēlas nonākt tādā situācijā. Atbalsts un līdzjūtība būtu īsti vietā.
Bieži citi vecāki agresīvā bērniņa vecākiem pārmet sliktu audzināšanu, bet domājot loģiski, vai varat iedomāties situāciju kad kāds vecāks savu atvasi garajos, tumšajos ziemas vakaros apmācītu kā tehniski pareizāk sakost vai “ieštaukāt” savus grupas biedrus? Protams, ka tā nav, katrs vecāks savam bērnam vēl to labāko, nepriecājas par kārtējām blēņām, soda un moralizē cik jaudas. Kā likums, bez panākumiem, jo tā nav pareizā taktika. Par pareizajām taktikām vēlāk. Tā, ka, mīļie mazuļu vecāki, katrs no mums var saskarties ar sava bērna agresīvas uzvedības pazīmēm. Labāk un efektīvāk tās saskatīt un novērst jau iedīglī.
Bērnu vecāki, kuru bērns uzvedās agresīvi mēdz izjust kaunu, vainas sajūtu par sava bērna uzvedību. Bieži vecākus pavada stress, neziņa un apmulsums kā rīkoties, ko darīt šādā situācijā. Bērnu nav iespējams pārprogrammēt kā datoru, izdarot izmaiņas “iestatījumos”. Te viss ir daudz sarežģītāk. Rezultātā, bieži vien mazā agresora vecāki ieņem tādu kā “aizsargpozīciju”, pielietojot problēmas noliegšanas taktiku. Tas ir normāli sākuma fāzē, kamēr problēma ir aptverta un ir saprasts ko ar to darīt. Tā mēs, cilvēki pasargājam savu nervu sistēmu no pārslodzes, kad pār mums gāžas informācijas gūzma ar kuru grūti tikt galā. Pēc būtības, vecākam tā ir krīzes situācija. Cits ar tām prot tikt galā veiksmīgāk, citam izdodas grūtāk, normāls ir jebkurš temps, ja vien galarezultātā esam pieņēmuši, ka šī situācija ir risināma, un tas jādara nekavējoties, pie kam, neviens cits, izņemot mūs pašus to izdarīt nespēs. Dažādās vecāku reakcijas profesionālam pedagogam būtu jāņem vērā, jāizturas ar izpratni, delikāti skaidrojot situāciju un iepazīstinot ar iespējamiem risinājumiem.
Lai risinātu agresīvas uzvedības problēmu, ir jāsaprot tās iemesli. Praktiski, tas arī ir galvenais darbs pie kā pedagogiem kopā ar vecākiem būtu jāstrādā. Cīņa ar agresīvas uzvedības simptomiem (pašu kaušanos, košanu utt.) ir neauglīga, rezultātus nenesoša laika tērēšana. Nav vērts bērnu nemitīgi strostēt un sodīt, nenovēršot cēloni šādai uzvedībai. Protams, mums bērnam ir jāskaidro, ka viņa uzvedība nav pieņemama, ka tās rezultātā citi cilvēki ir bēdīgi, bet, atkārtošos vēlreiz, tas nenesīs gaidītos ilgtermiņa rezultātus. Jo bērns rīkojas impulsīvi, vadoties no savām iekšējām sajūtām, kas liek darīt to, par ko visi un bieži vien, arī viņš pats vēlāk ir bēdīgi.
Lielākajā daļā gadījumu pedagogs, kurš strādā ar mazo dienu no dienas jau nojauš un viņam ir viedoklis par galvenajiem agresīvās uzvedības cēloņiem. Taču, te svarīgi būtu atcerēties, ka ja vien pedagogam nav kāda papildus kvalifikācija (psihologs, neirologs, speciālais pedagogs, vai audiologopēds), viņš var izteikt tikai un vienīgi minējumus. Vecāka uzdevums ir izvērtējot sniegto informāciju un situāciju, nolemt vai pedagogam varētu būt taisnība, vai jāmeklē cita speciālista palīdzība. Iespējams, tieši tāds arī būs pedagoga ieteikums. Šādās situācijās parasti palīdzību var meklēt pie psihologa vai neirologa. Tie ir speciālisti, kas izvērtējot bērna attīstību un psihoemocionālo stāvokli var ieteikt tālāko rīcību bērna uzvedības korekcijā.
Un vēl viena piebilde, kas šoreiz attiecināma uz vecākiem – nemeklējiet speciālistu, kurš apstiprinās Jūsu viedokli par notiekošo, bet pieņemiet objektīvu skatījumu no malas! Diemžēl, bieži nākas saskarties ar gadījumiem, kad vecāki nomaina vairākus speciālistus, līdz nonāk pie tāda, kurš kaut kādu iemeslu dēļ apstiprina vecāku viedokli (piemēram to, ka bērnam viss ir kārtībā un viņa uzvedība atbilst vecumam). Šāda taktika gan, ne pie kā laba nenoved, problēmu nerisina un galu galā, lielākais zaudētājs ir bērns, kurš savas uzvedības dēļ cieš. Jo arī mazais agresors nav laimīgs ka viņam tā sanāk, viņš vienkārši, nemāk un nevar citādāk. Šāda uzvedība kavē un kropļo normālu bērna psihoemocionālo attīstību.
Izplatītākie agresīvas uzvedības iemesli un iespējamie risinājumi
• Nepietiekama valodas attīstība, bērnam ir nepietiekams vārdu krājums, vai viņa valoda ir tik neskaidra, ka tā traucē saziņu ar apkārtējiem. Šis ir viens no izplatītākajiem agresīvas uzvedības iemesliem. Mehānisms šādai uzvedībai ir gaužām vienkāršs – bērna doma skrien pa priekšu spējai izteikties, kas rada emocionālu spriedzi, dusmas par to, ka viņš cenšas komunicēt, bet neizdodas, citi viņu nesaprot vai pat ignorē. Nepietiekama valodas attīstība kā iemesls agresīvai uzvedībai ir mazākiem bērniem vecumā ap 2-3 gadiem. Jaunāki bērniņi vēl ar domu neskrien pa priekšu vēlmei izteikties, savukārt, vecāki bērni ir iemācījušies daudz - maz skaidri noformulēt savu domu un vēlmes. Protams, kā vienmēr, piebildīšu, bērni ir ļoti dažādi, un var gadīties arī pa kādam piecgadniekam, kurš neprot formulēt domu, tādēļ “efektīvāka” rezultāta panākšanai ņem talkā fizisku spēku.
Risinājums: Pastiprināti un nekavējoties strādāt pie bērna valodas attīstīšanas. Ikdienā intensīvi nodarbināt bērnu ar dažādām uz rokas un pirkstu sīkās muskulatūras attīstīšanu vērstām nodarbēm. Attīstīt vārdu krājumu, trenēt skaņu skaidru izrunu. Vecāki var kopā ar bērnu lasīt grāmatiņas, daudz runāt, pārrunāt, rādīt, stāstīt skaidrot lietu kārtību un parādības. Vienkārši daudz runāt. Un, protams, šajā gadījumā absolūti nepieciešami regulāri logopēda apmeklējumi.
• Stress. Šis ir visplašākais un arī visizplatītākais agresīvas uzvedības iemesls. Mēģināšu aprakstīt tos gadījumus, ar kādiem esmu saskārusies savā praksē, absolūti nepretendējot uz visu bērna stresa iemeslu uzskaitīšanu. Jo situāciju ir tik daudz, variantu, kā tie katra cilvēkbērna dvēselē norezonē arī, ka visu teorētiski izstāstīt nav iespējams. Minēšu izplatītākos.
Viens no TOP augšgalā esošajiem iemesliem – pārmaiņas ģimenē, vai kādi negatīvi vai satraucoši notikumi ģimenē. Pie pārmaiņām varētu uzskaitīt - piedzimis brālītis vai māsiņa, vecāki šķirās, ģimene pārceļas uz citu dzīves vietu. Tās visas ir situācijas, kuras bērnu “izsit no sliedēm”, sabrūk vecā lietu kārtība. Bērnam nav tik daudz pieredzes lai viņš saprastu, ka kaut tagad ir grūti, vēlāk viss būs labi.
Bērnam lielu stresu izraisa arī bērnudārza gaitu uzsākšana. Bieži vien vecāki, labu nodomu vadīti, bet kļūdaini izvēlas vecāko brāli vai māsu pirmo reizi sūtīt uz bērnudārzu dienā, kad no slimnīcas mājās tiek pārvests brālītis vai māsiņa. Šie divi notikumi bērna dzīvē katrs atsevišķi vieš lielas pārmaiņas, nemaz nerunājot par situāciju, kad tie tiek apvienoti un notiek vienlaicīgi. Mazais ir apjucis un izdzīvo visu emociju gammu sākot ar prieku par brālīti, beidzot ar atstumtības un izmisuma sajūtu. Pareizāk, tomēr, būtu ļaut mazajam aprast ar vienu jauno situāciju un vēlāk ar otru. Kādā secībā, nav būtiski, bet nekad ne abas kopā. Visu šo emociju iespaidā, mazā cilvēkbērna dvēsele ir kā uzvilkta stīga, kas gatava eksplodēt.
Risinājums: Šīs ir tās situācijas, kad bērnam ir jāskaidro kas notiek, nemitīgi jājautā kā viņš jūtas un bieži jāapstiprina ka viss būs labi. Ļoti svarīgi būtu ņemt vērā to, ka bērna emocijas, dusmas, bailes, bēdas ir jārespektē. Viņam ir tiesības justies tā, kā viņš jūtas un nekādā gadījumā viņam nav jāsaka priekšā kā viņam būtu jājūtas (“..neraudi, tev jābūt priecīgam, jo tu tagad esi lielais brālis!” vai “tev tagad būs pašam sava istaba” utt.), īpaši tad, ja redzam ka mazā cilvēka sirsniņu nomāc citas emocijas. Tā vietā varam mazo mierināt, samīļot skaidrojot situāciju un solot savu atbalstu kad vien tas būs nepieciešams. Dažkārt pietiek ar vienu aprunāšanos, citreiz – darbs psihologam. Ja trauksmes cēlonis nav acīmredzams, noder smilšu terapija, kas ir ne tikai relaksējoša nodarbe, bet kalpo kā efektīvs diagnostikas veids. Ieteicamas arī ir bērna-vecāka dienas, kad vesela diena tiek atvēlēta mazulim vienam pašam, tikai mamma un/vai tētis un mazais. Šādas dienas ik pa laikam būtu vēlams ieviest visiem. Tas tikai stiprina savstarpējo komunikāciju un bērna emocionālo veselību.
• Uzvedības modelis. Diemžēl, nereti tieši pieaugušo nepareiza attieksme un izturēšanās rada agresīvu, nevēlamu bērna uzvedību. Tie ir tie gadījumi, kad bērns alkstot pēc pieaugušā uzmanības ir gatavs darīt jebko un ir “iemācījies”, ka ar negatīvu uzvedību šo uzmanību var sagaidīt visefektīvāk. Bērna normālai attīstībai ir nepieciešama “dzīva” komunikācija, tēlaini izsakoties, tāda kā enerģijas apmaiņa. Arī mums, pieaugušajiem, reizēm gribās dzīvu cilvēku ar ko parunāties, veidot komunikāciju, domapmaiņu. Tas viss veido mūs kā personības. Bērnam šī vajadzība ir vitāla, no komunikācijas ar pieaugušajiem bērns mācās attiecības, attieksmi pret dzīvi, lietām, parādībām, uzvedību un citas viņam, kā personībai svarīgās lietas. Ja savu daļu uzmanības mazais cilvēks nesaņem dabiski (vecāki aizņemti darbos, bērns visu dienu pavada vienatnē, vai, vienkārši ir un jūtas atstumts), tad viņam nekas cits neatliek, kā uzmanību piesaistīt pastrādājot blēņas vai sliktus darbus. Ļoti “efektīva” šajā ziņā ir grupas kolēģu iekaustīšana, jo skaļāk draugs raud, jo ātrāka audzinātājas reakcija.
Risinājums: Šo problēmu, manā skatījumā, risināt ir visvienkāršāk. Te noder, ne bez iemesla, nu jau par modes kliedzienu kļuvusī Pozitīvās disciplinēšanas metode. Kad mēs bērnam iemācām, ka pieaugušā uzmanību nav kā īpaši jānopelna. Slavējam bērnu par pozitīviem darbiem un lietām, bet netaisām lielus tračus un ņemšanos par negatīvo. Protams, nevaram pilnībā ignorēt draugam uzdauzītu zilu aci, bet svarīgi ir paskaidrot ka darbiņš galīgi nemaz nebija labs un turpmākajā darbībā, ar savu rīcību pierādīt, ka uzmanību daudz efektīvāk un vairāk mazais varēs piesaistīt ar labajiem darbiņiem. Iesākumā pietiks pat ar : “Redz, kāds tu malacis, kā tu proti mierīgi spēlēties kopā ar draugiem”. Ja nav vēl kādu papildus iemeslu, šim būtu jānes augļus visai ātri.
• Sensorās attīstības fāze. Daži mazie gudrinieki kādā no savām sensorās attīstības fāzēm nolemj, ka iekožoties drauga vai mammas ādā, viņš gūst patīkamas sajūtas. Vienkārši mazajam patīk kost. Parasti tas attiecas uz 1,6 – 2 gadīgiem mazuļiem. Cits apmierina savas sensorās vajadzības iemācīdamies kniebt. Savus blēņu darbus darīdams, mazais rakaris gūst taktilas sajūtas, bērns izzina kā “garšo” viens vai otrs kolēģis un, protams, viņa izziņas process neaprobežojas tikai ar taktīlām sajūtām vien… ļoti interesantas mazajam, zinātkārajam “kodem” ir arī sakosto draugu reakcijas. Vēl mēdz būt gadījumi, kad mazajam kodējam vienkārši niez smaganas, jo aug jauni zobiņi.
Risinājums: Nodarbināt mazo ar dažādām sensori – taktīlām nodarbēm, iztaustīt, izpētīt, izgaršot. Maksimāli apmierināt mazuļa sensorās izziņas vajadzības. Visticamāk, šajā gadījumā, jāapbruņojas ar pacietību, ar sensorajiem materiāliem novēršot mazuļa uzmanību no kolēģu sakošanas, līdz šī bērna attīstības fāze būs veiksmīgi beigusies.
• Dažādi attīstības, arī autiska spektra traucējumi. Vissmagākie un visgrūtāk risināmie ir gadījumi, kad agresīvu uzvedību nosaka kāds no bērna attīstības traucējumiem. Šādos gadījumos ar bērna uzvedības korekciju jāstrādā kompleksi visiem – pedagogiem, vecākiem un speciālistiem. Visieteicamākais būtu vecākam vērsties pie speciālista – speciālā pedagoga, psihologa, neirologa, ABA terapeita un lūgt viņam arī izstrādāt ieteikumus pedagogam pirmsskolas izglītības iestādē darbam ar šo bērniņu. Šajā gadījumā es gribu aicināt visas izglītības iestādes, pedagogus un vecākus – izturēsimies ar izpratni un līdzcietību pret šiem bērniņiem, un ja šo bērniņu vecāki ir gatavi sadarboties, vadāt bērnu pie speciālistiem, izpildīt visus viņu un pedagoga ieteikumus, necensties tikt no šī bērniņa vaļā, jo nedz bērniņš pats, nedz viņa vecāki nav vainīgi ka ir noticis tieši tā, ka bērniņš ir piedzimis tāds. Atbrīvojoties, jeb “izēdot” šo bērnu un vecākus no grupas vai iestādes, mēs jautājumu atrisinām tikai priekš sevis. Tēlaini izsakoties, tā vietā lai sniegtu palīdzīgu roku, šie cilvēki ir izmesti no kopīgās laivas, tiek iegrūsti vēl dziļākā bedrē. Mūsu, kā humānas sabiedrības uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem iemācīties iekļauties sabiedrībā. Jo mūsdienās grūti iedomāties, ka visi cilvēki ar īpašām vajadzībām būtu izolēti kādā slēgta tipa iestādē. Gribam mēs to vai nē, patīk tas mums vai nē, šādi cilvēki ir un būs mūsu sabiedrības daļa, mūsu uzdevums ar pozitīvu un atbalstošu attieksmi palīdzēt iekļauties.
Ko darīt pārējiem - bērniem, vecākiem.
Protams, var saprast pārējo bērnu vecāku izmisumu, kas pārdzīvo, ka mazulis jāatstāj vietā, kur ir kāds, kas viņam var nodarīt pāri. Bieži vien vecāki piedod šai situācijai lielāku nozīmi, kāda tā ir patiesībā. Uztraucās un ņemas ap problēmu daudz vairāk kā viņu bērni. Gadās, ka sakostais mazulis nemaz īsti pats nav pamanījis kad un kā tas noticis, jo bijis aizņemts rotaļā, bet vecāki mājās, ieraugot zobu pēdas uz mazās rociņas “uzbur” šausmu ainu, par agresoru grupiņā, kas nemitīgi terorizē visus apkārtējos. Var būt mazliet pārspīlēti, bet ir gadījies arī tā. Ja audzinātāja jautāta par situāciju kā tas varēja gadīties, ka bērns ir sakosts, vai mazajam ir kāds zilums, nevar atbildēt, tas obligāti nenozīmē, ka audzinātāja nedara kvalitatīvi savu darbu. Visticamāk, šis notikums nav bijis pietiekami nozīmīgs pašam cietušajam, ja viņš nav raudājis vai sūdzējies. Darbinieki nevar redzēt 100% visu kas notiek, bet ja ir kādas bērnam netipiskas reakcijas, mēs noteikti to ievērojam. Mierinājumam varu teikt, ka tādu gadījumu, kad mazais agresors apdraud un terorizē visus grupas bērnus tik ļoti, ka bērniem ir bīstami atrasties vienā telpā ar mazo agresoru (īpaši pirmsskolas posmā) ir ļoti reti. Parasti bērnudārzā agresīvu uzvedību ievēro uzreiz, un kopīgi un pareizi risinot problēmu, tā ātri tiek novērsta. (un atkal jau – ne vienmēr, bet bieži)
Neko citu, kā pacietību šajā situācijā nevaru ieteikt. Tādēļ jo svarīgi ir pedagogam un agresīvā bērna vecākiem ātri un operatīvi risināt situāciju. Vēl mēs saviem bērniem varam palīdzēt veidojot veselīgu pašapziņu, mācot un skaidrojot, ka no situācijām, kurās kāds bērnam dara pāri var un vajag aiziet. Neuzturēties varmākas klātbūtnē, ja viņš dara pāri, ja tas jau ir noticis vai draud notikt, varmākam ir jāizstāsta ka tā darīt nedrīkst un tas, kā otrs jūtās šīs rīcības rezultātā un ja pats ar situāciju netiek galā, ir jāsauc talkā pieaugušais. Šī prasme neiesaistīties vardarbīgās attiecībās vai attiecībās kas bērnam nav patīkamas, noderēs arī turpmākajā dzīvē, jo ne vienmēr mēs savās pieaugušā cilvēka gaitās sastopam tikai patīkamus cilvēkus. Ir jāprot tikt arī ar šādām situācijām galā.
Kā pedagogu, visvairāk mani sadusmo dažu vecāku (pēc novērojumiem, pārsvarā tētu) nostāja ka bērnam “jāmāca “dot pretī”, nevarot ļaut sevi sist, varmākas saprotot tikai spēku”. Ar šādu attieksmi mēs izdarām lāča pakalpojumu savam bērnam. No vienas puses tā var gadīties, ka vienreiz dabūjis kārtīgu kāvienu pretī, agresīvais bērns vairs neuzdrošināsies tuvoties bet ko mēs ar šādu padomu iemācām savam bērnam? Mēs iemācām, ka vardarbība dažos gadījumos ir attaisnojama, efektīva un ir pat apsveicama. Pēc šādas “pamācības” mums nav morālu tiesību pārmest mazajam kaušanos un agresiju. Mazi bērni vēl neprot izvērtēt kas ir uzbrukums, kas aizstāvēšanās. Situācijā, kad bērns ir iesitis ar lāpstu draugam pa galvu un apgalvo, ka tētis ir teicis ka drīkst sist, pedagogs ir strupceļā. Ko, lūdzu konkrētie vecāki ieteiktu darīt pedagogam: graut tēva autoritāti un apgalvot ka tētim nebija taisnība, vai piekrist ka darbiņš paveikts labi?!! Šādās situācijās, kad paši vecāki, apzināti iemāca bērnam vardarbīgas uzvedības modeli, pedagogam nolaižas rokas. Tad nu pedagogs laipo un cenšas iziet no situācija kā prasdams.
Nobeigumā.
Visas aprakstītās situācijas veiksmīgi risināmas tika tādos gadījumos, ja izdodas sadarbība. Pārsvarā, tomēr, situācijas smagumu uz saviem pleciem iznes vecāki. Jo lai vai cik svarīga būtu pedagoga loma, lai vai cik zinošs profesionālis viņš nebūtu, bērns kā personība veidojās ietekmējoties no saviem ģimenes locekļiem. Arī attieksmi pret problēmām un to risināšanu bērns iemācās tieši ģimenē. Pedagogs ir vairāk kā mentors, kurš vada procesu, vēro tā gaitu un iesaka ko darīt tālāk.
Reti, bet gadās situācijas, kad sadarbība ar vecākiem neizdodas, problēma tiek noliegta, un vecāki uzsāk cīņu nevis par pozitīvu sava bērna uzvedību, bet ar visiem, kas ir pamanījuši problēmu tajā. Šīs ir ļoti smagas un grūti risināmas situācijas gan pašam bērnam, gan izglītības iestādei. Te nav viena vienota padoma kā tikt galā. Pacietība, izpratne, cilvēkmīlestība un garas sarunas ir vienīgais kas var palīdzēt.
Bet, kopumā, agresīva uzvedība jāskata kā kompleksi risināma parādība, kas kādā no attīstības posmiem var skart jebkuru bērnu. Tādēļ vien, ka mazais ir sācis kauties vai grūstīties, mēs viņu vai viņa vecākus neuzskatām par sliktākiem vai sabiedrībai nederīgiem. Gluži tāpat kā zobu kariess, kurš var skart jebkuru un ir ārstējams, arī bērna nevēlama uzvedība var uzrasties katram bērnam un pazūd ja to savlaicīgi, profesionāli un pareizi “ārstējam”.
Tā pie mums “Zeltāblelē”, jo mēs mīlam to ko darām!